Gar Staburagu lidoja
Reiz garām saules meitiņa,
Tam aplika rociņu zeltspožo
Un karsti, karsti skūpstīja to.
No simtgadu snaudas viņš pamodās,
Caur asarām līksmi iemirdzējās.
Pār pelēko vaigu, kas neprata smiet,
Tai netikās ilgi skūpstus liet -
Ar vilnīšiem rotāt tā aizskrēja,
Un skumjās Staburags satumsa.
Viņš acis ar miglu aizklāja
Un asarās lēni sabruka.
