Dzejnieks

Es esmu strādnieks, rokos savā sirdī Jau kuro gadu, dziļāk vēl un vēl Pūš ļauni vēji no šīm dzīlēm pretī Lai arī smagi trūdi kāpj, nav žēl Jūs kliedzat - izracies viņš zemei cauri Nē zemei nē, bet sirdij jau nu gan Es zinu dzīvības šīs īsto vārdu To izvaid krūts un izgārdz rīkle man Lai mani vārdi nelidotu vējā Lai ir mans veikums smagāks vēl un vēl Kaut arī gadus pavadīju rokot Neviena mirkļa nepaliek man žēl Jūs kliedzat - izracies viņš zemei cauri Nē zemei nē, bet sirdij jau nu gan Es zinu dzīvības šīs īsto vārdu To izvaid krūts un izgārdz rīkle man Lai šķobās mute, dzejniekiem brēc sirdis Tie nomiruši dzīvo vēl un vēl Šīs sasarkušās vārdudarbu mutes Man it ne nieka it nemaz nav žēl Jūs kliedzat - izracies viņš zemei cauri Nē zemei nē, bet sirdij jau nu gan Es zinu dzīvības šīs īsto vārdu To izvaid krūts un izgārdz rīkle man