"Atceries", Tu teici,
"Nevajag ar akmeni sviest upei sejā...",
Tik nopietni, ka man kļuva dīvi, - "Atceries!"
Tajā padsmitnieku laikmetā.
Bet gadi aiziet un noveco
Pa ceļiem un neceļiem klīstot
Vējā vētājas klintis
Un ezers par purvu pārtop.
Un joprojām lejā pie upes
Vēl stāvu Tev līdzās
Un viļņi uz jūru Tavus vārdus nes.
"Nevajag sviest upei sejā!"
"Atceries", Tu teici...
