Čiekurs - egles dēls

Egle saka čiekuram: Dēls, nedod sevi vāveram! Tad pēc dažiem sāpju mirkļiem, Nebūs Tev vairs nākotnes Var jau, dēls, ar kamanām Braukt uz spožām istabām Raibam jāstāv būs kā klaunam, Pēc tam atļaus nomirt jaunam Bet kurš gan mūsu mežā galvenais? Mēs skaidri zinām - čiekurs egles dēls. Bet nevis kaut kāds lācis spalvainais, Ne rudā lapsa, pelēks vilks. Labāk tomēr palikt mežā, Kur tās meitenes ar zēniem Visi rokās sadosies, Un ap stumbru apkārt ies. Tad tu vēl pēc gadiem simtiem, Varbūt pat pēc tūkstošiem, Teiksi savam čiekuram: Dēls, nedod sevi vāveram! Bet kurš gan mūsu mežā galvenais? Mēs skaidri zinām - čiekurs egles dēls. Bet nevis kaut kāds lācis spalvainais, Ne rudā lapsa, pelēks vilks. Bet kurš gan mūsu mežā galvenais? Mēs skaidri zinām - čiekurs egles dēls. Bet nevis kaut kāds lācis spalvainais, Ne rudā lapsa, pelēks vilks.