Mēs gājām pār ceļam, mēs gājām līdz tumst
Līdz sārtojas zvaigznes, kamēr kājas gurst
Un spriedām bez steigas, kāpēc tas, kāpēc tā
Kāpēc reizēm ir labi, pat ja nav nekā
Kāpēc vēl un vēl mani mājās sauc
Pāri upei naktī dzeguzes balss
Kāpēc vēl un vēl saule lec un tumst
Kāpēc upei pāri vairs netikt mums
Mēs gājām pār ceļam, mēs gājām līdz dziest
Mūsu bērnības saule, kuru neatgriezt
Un spriedām bez steigas, kāpēc tas, kāpēc tā
Kāpēc reizēm ir labi, pat ja nav nekā
Kamēr rietēja saule, Tevī skatījos es
Mēs ļāvāmies straumei, lai tā nes
Jo varam mēs iet, varam klusu ciest
Jo tajā krastā zvaigznes vienmēr skaistāk dziest
Mēs gājām pār ceļam, mēs gājām līdz tumst
Līdz sārtojas zvaigznes, kamēr kājas gurst
Un spriedām bez steigas, kāpēc tas, kāpēc tā
Kāpēc reizēm ir labi, pat ja nav nekā
