Sen, sen vaicāju, kāpēc tu man tik tāls.
Es tev uzbāzīgi dalīšu, kurš mans, kurš tavs.
Tikai tad es ņemšu,
Tevi apskaušu un klusi nogulšos.
Kad, kad atgriezies, nekad tu nejoko.
Vienmēr uzpūties un izdomā kaut ko.
Nevar tevi redzēt, apmierināt vēju.
Savu dzīvi sabeigt, kam tas vajadzīgs.
Laidiet pasaulē,
Nav mājas, esmu citiem vajadzīgs,
Tad, kad pametīs,
Man saule, klusi rietot, uzsmaidīs.
Kurš tad ir tik svēts,
Kurš pamācīs un visu pasacīs.
Man jūs žēl.
Sen, sen bij' tas laiks, kāpēc lai atgriežos.
Man, man ne vairs sviedri tumši izkrāso.
Nevar zvaigznes apskaut, apmierināt jūru.
Savu dzīvi sabeigt, kam tas vajadzīgs.
Laidiet pasaulē,
Nav mājas, esmu citiem vajadzīgs
Tad, kad pametīs,
Man saule, klusi rietot, uzsmaidīs.
Kurš tad ir tik svēts,
Kurš pamācīs un visu pasacīs.
Man jūs žēl.
