Mēs tikāmies martā,
Kad pūpoli zied
Un tīrumā artā
Vējš dzied.
Vēl mežos bij sniegs,
Vēl upēs bij miegs,
Bet mums bij prieks.
Mēs tikāmies martā,
Mans draugs.
Pār vītoliem sirmiem,
Ko vējš lēnām liec
Vēl mākoņu gurdais pulks
Kā karavāna iet.
Vēl debesīs pirmie,
Tie sauli grib sveikt
Bet baltāki aizvien kļūst
Un drūmāk vējos dzied.
Visas upes ledos kaltas,
Klusā ilgā zemes miegā
Vakar ēnas zili baltas
Līst no egļu zariem sniegā.
Debess lokā, viegli trīsot,
Pavīd pirmo zvaigžņu bālums
Un pa krēslas brīdi īso
Sastingst dzestrais zemes tālums.
Ir nakts un tālu rīts,
Aiz sienas pulksten's skan
Un kāda zvaigzne man
Aiz loga krīt.
Varbūt bij' mīla tā,
Ko pēkšņi liesmojam sirdī jūt,
Lai zustu tālumā,
Kā zvaigzne zūd?
Prieks laime mirklis gūts
Te mūk, te garām slīd.
Tāpat kā zvaigznes krīt
Aiz loga rūts.
Ak, zvaigznes krītošās,
Varbūt tur tālumā debes, raud,
Aiz lielas laimes raud,
Ka jauna diena nāks.
Mēs tikāmies martā,
Kad pūpoli zied
Un tīrumā artā
Vējš dzied.
Vēl mežos bij sniegs,
Vēl upēs bij miegs,
Bet mums bij prieks,
Mēs tikāmies martā, mans draugs.
Mēs tikāmies martā, mans draugs.
